Vēstule ar problēmu
Es dzīvoju Vecrīgā. Pie mūsu daudzstāvu mājas mīt bezpajumtes kaķi, un dažiem īrniekiem tas nepatīk. Viņi lūdza nama apsaimniekotājiem šo problēmu atrisināt - kaķus izvākt vai likvidēt. Pēc laika sāku manīt, ka kaķi sāk nīkuļot un pamazām pazust. Man radās iespaids, ka nama apsaimniekotāji vai sētnieks viņus noindēja. Vai tik nežēlīgi drīkst rīkoties?

Bezpajumtes kaķi. Kā mainīsies viņu dzīve pēc jaunā likuma?
ASTES jautā deratizācijas un dezinfekcijas firmas SKK īpašniekam Gunāram Zālītim (bioķīmiķim, bioloģisko zinātņu doktoram).

Vai deratifizācijas firmas izpilda arī lūgumus likvidēt pagraba kaķus?
Deratizācijas firmu kompetencē ir tikai grauzēju un insektu iznīdēšana.
Arvien biežāk par šaudīšanās upuriem kļūst dzīvnieki. Šoreiz nav runa par medībām (pat ne par malu medībām), bet gan tīšu mājdzīvnieku un mājlopu slepkavošanu un kropļošanu. Pagājušajā gadā raidījums Degpunktā rādīja vairākus sižetus par nežēlīgiem nakts braucējiem, kas, izbāzuši stroķi pa automašīnas logu, šāva uz govīm. Jaunieši spēlēja kariņu! Kāds sižets bija īpaši skaudrs – veca māmiņa sēdēja pie savas sašautās gotiņas, kas gulēja pļavā un noasiņojot mira lēnā nāvē. Večiņa pati nespēja izbeigt savas labākās piena devējas ciešanas, bet veterinārārsts, atrunādamies ar aizņemtību, neieradās dzīvnieku iemidzināt. Šī sieviņa bija TIK nelaimīga! Pirms dažiem gadiem uz citas gotiņas kāds nelietis paspēlējās ar sprāgstošu lodi. Kad saimniece nogalināto lopiņu uzšķērda, izrādījās, ka nav neviena vesela gaļas gabala, ko varētu izmantot pārtikai – iekšā bija viena vienīga maltā gaļa...
Runājot par suņiem, laukos kaimiņu rēķinu kārtošana ar suņu šaušanu ir populāra jau kopš laiku laikiem, bet tagad šaušanu vēl vairāk veicinājis un pat legalizējis likums par suņa aizklīšanu tālāk par 200 metriem no saimnieka privātās zemes. Diemžēl lauku cilvēku uzskati ar šo likumu nesakrīt – viņu suņiem vienmēr ir bijusi dota brīvība, suņi ir staigājuši ciemos pie sugasbrāļiem kaimiņos un iegriezušies arī tuvējās mežmalās. Ja kaimiņi ir draugos, suņu lielā staigāšana tiek uztverta normāli, bet, ja gadās kāda saķeršanās, ikvienam, ja ierocis iegādāts legāli, ir tiesības savā privātīpašumā ieklīdušo suni nošaut. Tik vienkārši. Arī Jūrmalas biezajā rajonā itin bieža parādība esot kaimiņu strīdu risināšana ar suņu šaušanu: viens kaimiņš tādējādi grib piedraudēt otram, lai viņš saprastu, kurš te ir varenāks... Daudzi suņi sašauti arī Bukultos, bet pirms pāris gadiem tur mita lielo suņu maniaks, kas nevis šāva, bet naktīs dūra suņiem kaklā ar nazi.
Visiecienītākā no nežēlīgajām izklaidēm ir šaušana ar skrotīm – bieži gadoties, ka suņiem, kuri apsargā māju (pie ķēdes vai uzturoties piemājas teritorijā, kad tos atved uz klīniku veikt kādu operāciju, rentgens vai tomogrāfs iekšējos orgānos uzrāda skrotis, retāk – lodes. Saimnieki par to nemaz nav zinājuši! Jo kažoks pārsvarā ir kupls, skrots rēta ir maza, sāpes nav ilgstošas, asinis visiem dzīvniekiem sarec dažu minūšu laikā – ja šaušanas brīdī saimnieka nav mājās, viņš ne redz, ne pat nojauš, ka suns ir ievainots.

Visu rakstu lasi jaunajā ASTES numurā!

BET KĀ DOMĀ TU? KOMENTĒ TE!


Ārija Lipska
Foto – Gints Mālderis un Shutterstock