Redakcija

«Jo vairāk es iepazīstu cilvēkus, jo vairāk man patīk suņi.»

«Es runāju ar zvēriem un putniem. Jā, jā – arī esmu lasījusi grāmatu ar tādu pašu nosaukumu, bet toreiz – bērnībā – tā bija viena no simts interesantām grāmatām, kas nevedināja domāt, ka kādreiz dzīvē pati gribētu runāt ar zvēriem un putniem. Nebaidīšos paziņot, ka dzīvnieki man vienmēr patikuši vairāk par cilvēkiem, un atceros – sava kaķa dēļ es kādreiz pametu kādu ļoti feinu vīrieti... Tagad man pieder mazs istabas zoodārzs, kas pēdējā gada laikā mazliet paputējis – kad vedām glabāt trešo pelīti, mans puika teica: «Kas tā par dzīvi – divi trīs gadi?! Vairs neņemsim zvērus, kas dzīvo tik maz...» Tagad lielākais un vecākais no mūsu zvēriem ir Roze – diezgan populārs suns, kas pozējis gan Astēs, gan Privātajā Dzīvē, gan Santā. Pēc būtības esmu kaķeniece un suni nopirku netīšām – uz dullo! Kāpēc tik lielu? Bērnībā, kad vasaras pavadīju pie omītes dziļā Latgales mežā, kādu nakti pa logu ieraudzīju vilku. Bija tumšs, viņš bija liels, melns un skatījās uz mani, bet es – uz viņu. Nenobijos, tikai nodomāju: drīz izaugšu liela, atradīšu tevi un pieradināšu...»

No Jelgavas reģionālā laikraksta redakcijas, kurā strādāju ilgus gadus, esmu nokļuvusi tieši «Astēs». Mājas runcim Fredim un arī suņu meitenei Oderai pret to noteikti nav iebildumu. Mēs ļoti labi saprotamies no skatiena, no pusvārda. Kļūt piederīgai dzīvnieku mīļotāju žurnālam man šķiet pašsaprotama lieta, jo dzīvnieku pasaule ir pavisam tuvu manām mājām Jelgavas pusē. Pa pļavu lēkā zaķi un pastaigājas stirnas, lapsām tīk čiept ogas no mana dārza, arī cauna nāk ciemos, un sikspārņi vakaros pārlido pagalmu. Bet pie tuvējās upītes var vērot bebru izdarības. Mežacūkas un aļņi gan mazliet ietur distanci – viņus tikai var ieraudzīt, soļojot pāri ceļam uz Lielupes pusi.