Sveiki!
Ir divas ziņas: viena - laba, otra - slikta. Ar ko sākt?
Nē, tā nebūs anekdote un pēc sliktās, precīzāk – bēdīgās ziņas diez vai kādam gribēsies smieties. Ziņa ir tāda, ka šo vasaru nepārdzīvoja daudzi sunīši. To apliecināja gan veterinārārsti, gan Citu medību lauku darbinieki. Latvijas klimatam neraksturīgā tveice, īpaši – pilsētas bezgaiss un pārkarsētie mūri, kas dzīvokļus pārvērta cepeškrāsns kamerās, lika apstāties daudzām jo daudzām suņu sirsniņām... Ticu, ka katrs suņa saimnieks šajos ekstremālajos apstākļos darīja visu iespējamo, lai palīdzētu savam mīlulītim. Redzēju, kā cilvēki pirka minerālūdens pudeles nevis dzeršanai, bet lai ar to saturu atvēsinātu savu suni Zinu, ka strādājošie dienas vidū atprasījās no darba, lai aizskrietu uz mājām un pārbaudītu, vai ar suni viss kārtībā. Es savu Rozi mērcēju Daugavā un vedu pastaigās naktī, kad gaiss kļuva vēsāks. Jā, no rīta bija grūtāk pamosties, bet es nebiju vienīgā, kas izvēlējās šādu metodi – tās bija biezi apdzīvotas suņu naktis!
Un tad nāca otra nelaime – kaut kāds briesmīgs suņu vīruss, kas skāra arī manu melno večiņu. Vienbrīd man likās, ka ar viņu ir cauri – kucīte gulēja kā mirusi – nevarēja piecelties, visu nakti viņai pilināju mutē ūdeni... Mēs izķepurojāmies - laikam jau jauktenīši ir ļoti izturīgi, bet daudziem šī saslimšana bija pēdējais piliens...
ASTES izsaka vislielāko līdzjūtību visiem, kas šovasar zaudēja savus mīluļus! Ja cilvēkiem no malas, kuriem nav savu dzīvnieciņu, šķiet, ka suņa vai kaķa nāve nav pielīdzināma cilvēka zaudējumam, viņi smagi kļūdās. Kā saka Austrumu gudrie – šajā pasaulē nekas nav liels un nekas nav mazs. Viss ir vienlīdzīgs. Ļoti precīzi to raksturojis pieradinātā jenotsunīša Cukurdukša saimnieks Vilnis Skuja: maza bērniņa pārdzīvojumi, kad viņam salūzt rotaļu mašīnīte, ir identiski viņa tēta pārdzīvojumiem, kad salūzt viņa bembis. Tam piekrīt arī psihoterapeite Gunta Ancāne, kas šajā numurā detalizēti skaidro, kā cilvēks jūtas, kad zaudējis mīļoto dzīvnieciņu. Šī ir smaga tēma, kas diemžēl kādreiz būs aktuāla visiem dzīvnieku saimniekiem - pat tiem, kas vēl tikai auklē kucēnus un kaķēnus...
Kāda ir labā ziņa? Brīnišķīga! Iepriekšējā numurā aizsākām rubriku Viņi meklē mājas un gandrīz visi bāra bērni ir adoptēti! Pārdomās kavējas tikai cilvēki, kas interesējās par aklo sunīti Šeriju un vienacīti Gabiju, bet večiņai Pelītei diemžēl nav paveicies – par viņu neviens nav apjautājies... Vai tiešām Pelīte ir vienīgā, kura nav pelnījusi savas mājas un savu mīļo saimnieku? Man šķiet – viņa ir viena no skaistākajiem jauktenīšiem, kādus esmu redzējusi! Arī šomēnes turpinām meklēt mājas pamestajiem dzīvnieciņiem un sakām lielu paldies visiem, kas atsaukušies un atbalstījuši mūsu centienus! Arī tu – pat ja esi dzīvokļa zooloģiskā dārza saimnieks un tev vairs nav vietas jaunam mīlulim – paprasi draugiem, paziņām, piezvani uz laukiem un apjautājies, vai nav vajadzīgs suns vai kaķis. Dažviet laukos nav interneta un cilvēkiem ir grūti ievietot sludinājumu, ka viņi vēlas iegādāties suni.
Es ceru, ka mēs visi kopā palīdzēsim ļoti, ļoti, ļoti daudziem nelaimē nonākušiem mazajiem brāļiem!
